Beidzot šī smagā nakts bija galā. Visa prece fasēta, salikta vitrīnās, un līdz darba maiņas beigām palikusi vien stunda. Mārīte piesēda pirmo reizi visas maiņas laikā un smagi nopūtās
Diennakts darbs par pārdevēju pārtikas veikalā, kas strādā bez brīvdienām, jau viena gada laikā bija paguvis apnikt, un viņa jau prātoja meklēt ko citu, taču ar viņas iespējām izvēle nebija nekāda lielā. Kamēr dzīvoja ar vīru Rīgā, viņa strādāja par grāmatvedi un viņai vajadzēja ieņemt vecākās grāmatvedes vietu, kura gatavojās pensijai, bet diemžēl ģimenē radās grūtības, un vīrs pierunāja Māru pārdot dzīvokli, lai dzēstu viņa parādus. Zvērēja, ka ģimeni uz ielas neatstās.
Māra sākumā nepiekrita, bet, kad viņu pāris reizes pie kāpņu telpas sastapa lieli vīri un deva mājienu, ka par bērniem derētu padomāt, viņa nolēma, ka ar viņiem labāk nestrīdēties. Pēc tam, kad dzīvoklis tika pārdots un nauda atdota, vīrs veiksmīgi pazuda. Māra nezināja, ko iesākt. Uz laiku vajadzēja kaut kādu patvērumu. Viņa apzvanīja visus paziņas un tos, kurus uzskatīja par draudzenēm, bet katram atradās savs iemesls atteikumam. Naudas pat kādas istabiņas īrei nebija – vīrs bēgot bija paņēmis visu, izņemot sīknaudu, bet darbā avansu vai materiālo palīdzību atteicās izmaksāt.
Māra bija spiesta aiziet no darba un aizbraukt ar bērniem uz tālu Latgales ciemu, kur stāvēja tukša māja, kas bija palikusi mantojumā no vectēva. Māja bija liela un silta, bet ciems tālu no civilizācijas. Ne sakaru, ne veikalu, ne skolas, ne transporta. Bērni uz skolu gāja kājām četrus kilometrus, bet Māra darbu atrada desmit kilometrus no mājām un arī – kājām. Vasarā bija vieglāk – gan kļuva gaišs agri, gan ceļš bija puslīdz līdzens, bet ziemā nācās tumsā brist cauri kupenām gar meža malu, no kura, skat, tūlīt vai nu vilks izlēks, vai lūsis uzbruks, un reizēm arī lāči klejoja ciema tuvumā.
Savās brīvdienās Mārīte pati aizveda bērnus uz skolu, tad atgriezās mājās, veda ūdeni no akas, skaldīja malku, gatavoja pusdienas un atkal gāja uz skolu sagaidīt bērnus. Bet, kad gāja uz maiņu, ieslēdza viņus mājās un aizliedza iet ārā pa durvīm. Māra domāja par bērniem un par to, kā mainīt dzīvi, lai arī viņiem nebūtu tāpat jācieš. Kaut kas bija jāmaina, bet kā, viņa pagaidām nezināja. Iečīkstējās durvis, viņa nejauši nodrebēja un piecēlās no krēsla. Telpā ieskatījās vīrietis netīrās drēbēs, kas vairāk izskatījās pēc skrandām. Viņš pieklājīgi pajautāja piesmakušā balsī:
— Vai drīkst ienākt?
Māra neizpratnē paskatījās uz viņu:
— Bet kāpēc jūs jautājat? Protams, nāciet iekšā, tas taču ir veikals, visiem paredzēts!
Vīrietis uzmanīgi ienāca pa durvīm un apstājās pie sliekšņa, novilka cauros cimdus un berzēja nosalušās rokas.
— Jā.. Mani parasti dzen prom no visurienes, es taču pirkt neko nevaru, naudas nav, vienkārši pasildīties gribēju, ja jūs neiebildīsiet, sals pieņemas spēkā, un arī putenis sacēlies….
Viņš bikli pacēla skatienu uz Māru, bet viņa sajuta, kā plakstiņus sakāpina emocijas. Viņai kļuva tik ļoti žēl šī cilvēka, ka viņa nejauši kāpēc iedomājās sevi viņa vietā. Bet varēja taču būt arī tā. Ja nebūtu vectēva mājas, kas tad? Kas būtu ar viņu un bērniem? Viņa savaldījās un klusi noteica:
— Protams, sildieties, tādā laikā labs saimnieks pat suni ārā nedzen…. Bet man lūk arī, tūlīt līdz mājām vairākas stundas jāmēro ceļš. Bet man ir vatētas bikses, velteņi, kažoks. Bet jūs, lūk, kā tādā tērpā izturat?
— Jā… Esmu jau pieradis, es siltumtrasē dzīvoju, tur no caurulēm siltums. Bet šeit gribēju pudeles palasīt un skārdenes, lai maizei sanāk, bet visu aizputināja, velti atnācu….
— Ak, bet pagaidiet, es jūs ar tēju pacienāšu, uzvārīju, bet pati nepadzēru, aizdomājos, — saausījās Māra.
Vīrietis vainīgi skatījās uz viņu:
— Jā, negribētos jūs traucēt… Vēl dabūsiet rājienu manis dēļ… Nevajag, es tūlīt jau iešu.
— Par ko tad man rājiens pienākas? Par to, ka neļauju cilvēkam pazust? Pat nedomājiet, tūlīt!
Viņa paņēma divas krūzītes, ielika tajās pa tējas paciņai, iebēra cukuru un aplēja ar karstu ūdeni.
— Lūk, turiet! — viņa pasniedza svešiniekam krūzi un izņēma no somas maisiņu ar pīrādziņiem, — ņēmu sev pusdienām, bet nebija laika uzkost, preču pieņemšana iekrita manā maiņā… Cienājieties, un, kas paliks pāri, paņemiet līdzi. Nu ņemiet, ko jūs tā tiešām…
Vīrietis pieņēma cienastu un sāka alkaini ēst pīrādziņus, uzdzerot karsto tēju.
— Pirmo reizi satieku tik labu cilvēku! Lai Dievs dod jums veselību, laimi, jūs tiešām esat ļoti iejūtīga sieviete! Paldies jums par labestību, parasti uz mani pat skatīties kautrējas, kur nu vēl palīdzēt… — viņš nolaida galvu un iemeta krūzīti urnā, kas stāvēja pie durvīm, — nu, es iešu, neizmantošu jūsu labestību ļaunprātīgi…
— Veiksmi jums, — Māra skumji noteica viņam nopakaļ.
Lai cik dīvaini, vīrietis, lai arī bija ģērbies ļoti slikti un bija nekopts, netīrs, nekādas smakas, kā tas parasti mēdz būt, no viņa nebija. Māra aizdomājās. Cik gan tādu cilvēku, kas nonākuši grūtā situācijā, klīst pa pasauli. Un vai tiešām cilvēki var viņus dzīt prom no sevis. Vai tiešām neviens neiedomājas sevi viņu vietā, nepainteresējas par likteni… Durvis strauji atvērās, un uz sliekšņa parādījās maiņas biedre.
— Ak, šausmas, kas notiek, ne zemi, ne debesis neredz, Mārīt, kā tu tagad iesi tādā putenī? Vējš vienkārši ledains!
— Kaut kā jau aiziešu, — Māra skumji nopūtās un iedomājās par to cilvēku. Viņai vismaz ir kur iet, bet viņam… ir daudz smagāk…
Viņa aizgāja aiz aizslietņa un sāka vilkt virsū zeķubiksēm un siltajiem legingiem vatētās bikses. Tad uzvilka vilnas jaku, kažoku, aptina šalli un devās uz izeju.
— Laimīgi palikt, Ann!
— Tev laimīgi tikt mājās. Labu ceļu! Lai gan, no kurienes tas varētu rasties, labs, tādā laikā.
Māra lēni gāja pa ceļu, ar grūtībām cilājot kājas. Mazākais, ka saģērbusies kā kāposts, vēl mugursoma plecos ar produktiem, kurus ņēma katru reizi parakstoties, līdz algai – viņiem atļāva ņemt precē līdz piecdesmit procentiem no nopelnītā. Pēc četrām stundām pie apvāršņa parādījās māja. No skursteņa nāca zilgani dūmi, dēls kūra krāsni. Māra atstāja malku mājā.
Tikusi beidzot līdz vārtiņiem, Māra juta – ja būtu jāiet vēl kaut puskilometrs, viņa to nepievārētu, gribējās nokrist tepat un necelties nekad. Mugura bija slapja, un drēbes lipa klāt, tik ļoti gribējās visu pasūtīt pie velna, bet vajadzēja audzināt bērnus. Viņa pielika spēkus, lai aizietu no vārtiņiem līdz lievenim, ar grūtībām uzkāpa pa trim pakāpieniem un atslēdza slēdzeni.
— Urā! Mamma! Mammīt! — bērni sajūsmā plaukšķināja, — mamma, mēs skumstam, kad tevis nav. Kad tu vairs neiesi prom uz tik ilgu laiku?
Dēls klusējot apskāva māsiņu, bet viņa šņukstēja. Māīte novilka virsdrēbes, piegāja pie krāsns un pasildīja rokas virs sakarsušās plīts. Tad apskāva bērnus:
— Mani mīļie, es priecātos nekur no jums neiet, jo sirds nav mierīga, kad jūs esat šeit, bet es tur, bet kā mums dzīvot, ja es nestrādāšu? Labi vēl, ka skolā iedeva brīvdienas sala dēļ, būsim kopā divas dienas, paspēlēsimies, es pīrāgu izcepšu! — Māra smagi nopūtās un noslaucīja vaigu, — bet kādreiz viss noteikti mainīsies, tikai tam vajag stipri ticēt!
— Bet es ticu! — pārliecinoši un skaļi noteica Agnese, pieglaužoties mātei.
— Es arī ticu! — lepni atbalstīja Dāvis, — es izaugšu un nopelnīšu daudz naudas, un tu vairs neiesi tik tālu prom! Es visu pats varēšu!
Māra aizkustināta skatījās uz bērniem un atkal kāpēc atcerējās cilvēku no veikala.
— Es šodien satiku cilvēku, kuram nav māju, nav darba, nav ģimenes, nav siltu drēbju un nav ko ēst. Mums ir paveicies daudz vairāk, tāpēc pateiksimies liktenim par to, kas mums ir! Mēs esam laimīgi, jo nav jāmaldās pa ielu salā! Nevajag sūdzēties par dzīvi, pat ja tā nekad nemainīsies, bet ticēt labākajam vajag vienmēr!
Nākamo daļu publicēsim rīt un gaidīsim Tevi atpakaļ, lai kopā izdzīvotu šo stāstu.
